LU rektors: Latvijas Universitāte zina, kas vairo lepnumu par mūsu valsti un uzticību tai
No priekšgājēja Indriķa Muižnieka pārņēmāt Latvijas Universitātes saimniecību, un tagad jūsu pārziņā ir 3000 darbinieku?
Un 15 000 studentu.
Iespaidīgi!
Jā, tā ir Latvijas mērogiem liela saimniecība, tā kā liels uzņēmums.
Kādā stāvoklī saimniecība? Sākat to iepazīt?
Iepazīstu, cik nu iespējams ātri. Ir pagājušas jau sešas pilnas darba dienas šajā jaunajā amatā (intervijas notika 8. aprīlī). Stāvoklis saimniecībā kopumā ir labs. Jārisina vairāki finansiāli jautājumi, kas ir tradicionāli risināmi. Ir vairāki izaicinājumi, kas saistīti ar būvniecības un studiju kvalitātes jautājumiem.
Lai vadītu šādu lielu kolektīvu, acīmredzami nepieciešama spēja un prasme deleģēt pienākumus. Jūs taču galu galā vadījāt fakultāti, kur visas šīs prasmes studentiem tiek mācītas.
Jā. Ar ko būtiski atšķiras vadīšana mazā un lielā organizācijā? Mazā organizācijā var iztikt bez deleģēšanas, bet lielā tas nav iespējams, tāpēc mēs arī sakārtojām un pārkārtojām vadības modeli Latvijas Universitātē (LU), pārejot no jomu prorektoriem uz funkciju prorektoriem. Kā jebkurā organizācijā, kas saistīta ar augstāko izglītību, ir trīs pamata darbības jomas vai sfēras: studijas, zinātne, sadarbība ar sabiedrību. Sadarbība ar sabiedrību nozīmē, ka tiek turēta rūpe par to, kāds ir mūsu devums sabiedrībai kopumā kā organizācijai. Tā ir informācijas sniegšana, sabiedrības izglītošana, ļoti būtiska misija ir sadarbība ar uzņēmumiem, kas nav gluži zinātne, bet tā ir servisa sniegšana uzņēmumiem un valstij. Tā ka ir trīs šādas lielas funkcijas un ir trīs prorektori, kas to darīs.
Jūsu prorektori jau ir apstiprināti. Pirmā ir studiju prorektore Kristīne Strada-Rozenberga - izcila juriste, vairākkārt bijusi arī Juridiskās fakultātes dekāne. Par ko viņa atbildēs? Par studiju procesu, apmācību kvalitāti?
Pirmā joma, par ko atbildīga studiju prorektore, ir studiju jomu atbilstība. Tie ir akreditācijas jautājumi, kas saistīti ar studiju procesu. Otra joma ir studiju procesu organizācija un kvalitāte, lai mēs efektīvi organizētu un regulētu studiju procesu. Piemēram, darbs pie tā, kā mēs atzīstam mūsu studentu "Erasmus" projektos un kursos iegūtās zināšanas, cik efektīvi, ātri un vienkārši mēs varam atzīt un pielīdzināt tam, kas ir apgūts Latvijas Universitātē. Tā ir viena daļa no studiju procesa, kas jāsakārto tā, lai studentiem būtu ērti. Trešā sadaļa ir studiju inovācijas. Tas ir īpašs, jauns virziens, ko es gribētu attīstīt. Ir runa par to, kā mēs efektīvi, izmantojot jaunākās metodes, varam piedāvāt tā saucamās mikro kvalifikācijas.
Mikro kvalifikācijas nozīmē, ka jebkurš cilvēks var apgūt vienu kursu vienā fakultātē, citu kursu citā fakultātē, noteiktā studiju programmā, pat nestudējot Latvijas Universitātē. Students pēc sava individuālā plāna var uzkrāt ieskaites šajos mācību priekšmetos, pēc kāda laika, iespējams, to visu apvienot un turpināt studijas jau kādā no konkrētām studiju programmām, tādā veidā padarot mācību procesu daudz elastīgāku. Šāda veida darbības būs studiju inovāciju sadaļā.
Tāds zinību iegūšanas veids būs Latvijas Universitātei vienīgajai?
Šādu procesu paredzēts ieviest visā Latvijā. Jautājums, kurš pirmais ieviesīs.
Tad ir vēl viens studiju inovāciju jautājums, kuru es ļoti gribētu virzīt, un tas ir saistīts ar Latvijas ekonomiku. Mēs kā sabiedrība vairs nevaram atļauties, ka studenti mācās vienu konkrētu kursu, vienu šauru studiju programmu. Ja darba tirgū nav pieprasījuma pēc šādām zināšanām, pēc studiju beigām cilvēki saka: mācīties nebija vērts, jābrauc uz ārzemēm. Es jau vairākkārt esmu minējis, un, kā ir teicis (Artis) Sveces kungs, labi zināms filozofijas pasniedzējs, pēdējos gados nekad nav bijis neviena darba sludinājuma - "meklējam filozofu", bet filozofijas studiju programma mums ir. Ko darīt šiem studentiem pēc studijām? Protams, ka tā ir pamatizglītība - filozofija, bet papildu izglītība, piemēram, varētu būt sabiedriskās attiecības, reklāma, vēsture, vēstures pasniegšana. Iegūstot šo otro papildu kvalifikāciju, šādā veidā var iegūt papildu darba iespējas nākotnē, un tas nodrošinātu, ka mūsu studenti pēc augstskolas beigšanas vairāk būtu piemēroti reālajai dzīvei, reāliem darba apstākļiem.
Droši vien tas būtu ieguldījums tautsaimniecībā. Universitātei ļoti mērķēti jāsagatavo darbinieki, lai tautsaimniecība zeltu un plauktu, lai mēs Latvijā beidzot tiktu pie turības.
Faktiski mēs maksimizējam izvēles pēc studiju beigšanas, un, ja ir vairāk izvēles, cilvēks var izvēlēties studēt to, kas viņam patiesi patīk, un nebaidoties, ka viņam nebūs darba, studējot to, kas patiesi patīk. Tas savukārt veicina mūsu jauniešu motivāciju mācīties.
Ko mēs redzam? Jaunietis nezināja, ko mācīties. Mamma ieteica, un viņš aizgāja un izmācījās ekonomiku, vai arī jaunietis ļoti vēlējās studēt pedagoģiju vai vēsturi, bet baidās, ka nebūs naudas pēc studiju beigām, jo neatradīs darbu kā vēsturnieks. Bieži sabiedrībā saka: mums humanitāro zinātņu speciālistu ir par daudz, tāpēc mēs viņus nefinansēsim. Tieši otrādi, viņus vajag finansēt, lai cilvēki būtu motivēti studēt, bet papildus dot viņiem iespēju studēt, piemēram, datu analītiku, kas ir ļoti pieprasīta. Šādā veidā mēs padarām studiju procesu vairāk piemērotu mūsdienu sabiedrības vajadzībām un palielinām izvēles.
Pievilcība ir, lai nevis cilvēks vienkārši studētu, bet studētu tieši Latvijas Universitātē?
Arī. Un, galvenais, lai studētu ar motivāciju. Lai studētu to, ko grib, un zinātu, ko varēs piemācīties klāt.
Zinātņu prorektors ir Guntars Kitenbergs. Ar ko nodarbosies zinātņu prorektors? Organizēs pētījumus?
Zinātņu prorektors ir ļoti svarīga pozīcija, jo tā ir atbalsta sistēmas veidošana zinātnes attīstībai LU. Tā ir vairāku līmeņu. Ir integrācija Eiropas zinātnes telpā, tās ir lielās zinātnes programmas, kurām jāveido īpaša piesaiste caur sadarbības partneru loku, lai mēs varam startēt lielajās Eiropas programmās.
Otra uzdevumu grupa ir ļoti konkrēts darbs ar zinātnes likumdošanu, regulējumu ārpus universitātes, nodrošināt ļoti svarīgu procesu - zinātnes akreditāciju, kas būs nākamgad. Tas nozīmē zinātnes organizāciju universitātē kopumā un zinātnisko organizāciju iedibināšanu katrā no izveidotajām fakultātēm un struktūrvienībām.
Ko nozīmē organizēt? Tas nozīmē efektīvi veidot sadarbības mehānismus, kas rada maksimālo pievienoto vērtību katrā struktūrvienībā. Tas ir tas, ko gaida no zinātņu prorektora. Un beigās rezultāts atspoguļosies LU reitingos. Šajos reitingos galvenā komponente ir tieši zinātnes komponente.
Tajā skaitā pētījumu rezultāti, zinātniskās publikācijas starptautiski atzītos izdevumos un vietnēs.
Publikāciju skaita palielināšana ir šī konkrētā cilvēka galvenais uzdevums.
Un ko darīs attīstības prorektors Enno Ence?
Mans īpašais redzējums par šo pozīciju bija ļoti skaidrs. Mums vajag cilvēku, kurš vairāk ir saistīts ar industriju un ir saistīts arī ar universitāti. Enno Ence ir pierādījis, ka ir spējīgs cilvēks, izveidojot savu zīmolu "Milzu!", savu uzņēmumu, aktīvi strādājot un pārstāvot intereses uzņēmēju organizācijās, tādās kā LDDK (Latvijas Darba devēju konfederācija) un arī starptautiskajās uzņēmējus pārstāvošās organizācijās, pazīstams uzņēmēju vidū, it sevišķi pārtikas uzņēmēju vidū. Un šādā veidā mēs šo praktisko zināšanu kopumu vēlamies ienest universitātē.
Savukārt no akadēmiskā viedokļa, viņš ir pabeidzis doktorantūru, gan vēl nav aizstāvējis savu darbu Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU). Bet tas nekas. Viņš ir bijis studentu uzņēmēju asociācijas vadītājs. Viņš labi pārzina studiju vidi. Darbojies arī Rīgas Biznesa skolā (RBS), bet tagad savu zināšanu kopumu viņš nes uz mūsu universitāti.
Viņa galvenais uzdevums būs sadarbības mehānismu radīšana ar industriju. Tas būs tulkošanas process - industriālās vajadzības pārtulkot pētnieciskās vajadzībās un mūsu zinātniskos sasniegumus pārveidot par saprotamiem biznesa projektiem visā pasaulē. Izmērāmais rezultāts ir ļoti vienkāršs - piesaistītais finansējums no industrijas puses Latvijas Universitātei.
Radīt pārdodamus projektus?
Tieši tā.
Lasot prorektora biogrāfiju, aizdomājos, kā viņš paspēs būt par prorektoru, ja viņam ir tik daudz pienākumu? Lasa lekcijas RTU un RBS, tad viņam vēl ir dažādi sabiedriskie pienākumi. Kā būs iespējams tik daudz ko savienot?
Mēs esam vienojušies, ka visa šī darbība tiek pārnesta uz konkrēto pozīciju LU.
No jūsu teiktā es saprotu, ka būs reformas fakultāšu skaitā, ņemot vērā šo augstākās izglītības modeli, kuru ieviešat. Kādas fakultātes paliks, kādas vairāk nebūs?
LU padome ir apstiprinājusi modeli, kas paredz no 13 fakultātēm, kas ir šobrīd, izveidot piecas. Mana izpratne ir tāda, un to arī teicu LU padomē, ka LU jāvirzās uz sešu fakultāšu modeli. Lielajai fakultātei, kur ir apvienotas visas dabaszinātņu fakultātes un vēl desmit institūti, nav problēmu ar lielumu, bet problēma ir tajā, ka tur ir milzīga dažādība.
Vienā organizācijā uzturēt lielu dažādību un pārvaldīt to efektīvi ir ļoti sarežģīti.
Tajā brīdī, kad procesi kļūst pārāk sarežģīti, mēs tos sadalām saprotamākās vienībās, kas ir vairāk līdzīgas viena otrai. Ideja ir tāda, ka mēs veidotu Medicīnas, Bioloģijas un Ķīmijas fakultāti kā vienu bloku, kas ir Medicīnas un dzīvības zinātņu bloks. Un otrs bloks būtu eksaktās zinātnes un tehnoloģijas - IT nozare, fizika un ģeogrāfija. Būtu šie divi lielie bloki, ap kuriem apvienotos arī institūti.
Šādā veidā mēs iegūtu daudz homogēnākas sistēmas. Tās būtu fakultātes, kurās mēs varētu izveidot skaidrākus zinātniskās pārvaldības modeļus un saprotamu studiju programmu, piedāvājumu, kas savā starpā ir integrēts, kas, pēc manām domām, nodrošinātu labāku, vienkāršāku pārvaldību. Labāka pārvaldība bieži vien ir arī vienkāršāka.
Šādi strukturēta fakultāšu sistēma, iespējams, veidos labāku sakabi arī ar LU pētnieciskajiem centriem, kas paredzēti pārdodamu projektu radīšanai?
Tieši tā. Ja visu atstāsim kopā, tad iegūsim ļoti sarežģītu pārvaldības modeli, kas, pēc manām domām, nav efektīvi. Par to vēl jāpārliecina padome, vēl notiek diskusijas. Vēl esam diskusiju procesā, bet es esmu gatavs to darīt. Patiesi ticu, ka mums pārvaldībā ir nepieciešama skaidrība un vienkāršība.
Sešas fakultātes. Jūs nosaucāt divas vai četras? Pārskaitīsim vēlreiz!
Juridiskā fakultāte paliek atsevišķi. Tad ir Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultāte. Žurnālisti būs kopā ar ekonomistiem un uzņēmējiem. Tur ir pārklāšanās. Tad ir Humanitāro zinātņu fakultāte, kur ir valodas, vēsture, teoloģija, valodniecība, arī Āzijas valodas - viss šis lielais bloks. Tad mums bija medicīna un humanitārās zinātnes, fizika un tehnoloģijas. Pedagoģija paliek atsevišķi. Pedagoģijas fakultāte šobrīd ir lielākā fakultāte. Tajā ir vairāk nekā 4000 studentu un arī lielākais pasniedzēju skaits. Pedagoģija parasti tiek pieskaitīta pie sociālajām zinātnēm, bet, ja mēs saliksim kopā, tā atkal būs ļoti liela fakultāte. Pedagoģija mums ir ļoti svarīga arī no pilnveides viedokļa, un pagaidām tā ir atsevišķi.
Kāda būs proporcija valsts dotētajās studiju vietās dažādās fakultātēs? Kurās fakultātēs vajadzētu vairāk valsts apmaksāto studiju vietu?
Es jau to esmu vairākkārt teicis, ka mani finansējuma piešķiršanas sakarā ļoti satrauc šī brīža humanitāro un sociālo zinātņu diskriminācija, sevišķi humanitāro zinātņu - latviešu valodas, literatūras un vēstures diskriminācija.
Vārdos visi atbalsta, bet kad runā par naudas piešķiršanu šīm jomām, tās tiek diskriminētas. Prioritāte vienmēr tiek dota STEM zinātnēm. Es esmu pilnīgi par to, ka STEM un visai grupai tiek dota papildu nauda, bet, atstājot humanitārās zinātnes, piemēram, latviešu valodas studijas, ar tik nelielu finansējumu, mēs panākam to, ka nav kas pēta Latvijas valsts pastāvēšanas pamatus.
Neviens cits nepētīs Latvijas vēsturi. Neviens cits citā valstī nemācīs Latvijas vēsturi, latviešu valodu, literatūru. Visi šie humanitāro studiju priekšmeti, arī teoloģija, ir latviski, visi šie priekšmeti un studiju virzieni pēc būtības pamato to, kāpēc inženieriem šeit būtu labi atrasties, kāpēc datoriķiem jāstrādā Latvijā, ne kaut kur citur. Ja mēs pieņemam pilnīgi utilitāru pieeju - nauda izšķir visu, tad viņiem potenciāli labāk būtu atrasties kādā citā valstī.
Kas viņus notur šeit uz vietas? Kas vairo uzticību valstij? Kas vairo uzticību politiķiem? To vairo šīs humanitārās zinātnes un lepnums par savu valsti. Lepnumu var gūt caur izpratni par Latvijas unikālo vēsturi vairāku gadsimtu garumā, kuru mēs pētām un pierādām, ka mums tāda ir, unikālu valodu. Tikai divas valodas pasaulē ir palikušas šajā indoeiropiešu valodu grupā. Un tā ir jāmāca, ir jāstudē, par to ir jārunā skaļi, jāizdod publikācijas, monogrāfijas latviešu valodā. Ja politiķi sūdzas, ka nav uzticības Latvijas valstij, tas ir lielā mērā tāpēc, ka mēs humanitārās studijas neuzskatām par prioritāti.
***
Turpinājums sekos. Turpinājumā par to, vai valstij vajadzētu dotēt žurnālistikas vai politoloģijas studijas; par jaunvārdu radīšanu; par izglītības kvalitāti un augstskolu reitingiem; par mācībspēku piesaisti no ārvalstīm; par Latvijas Univ kvartālu Torņakalnā un kā turp pa Rīgas bedrainajām ielām plūdīs studentu un mācībspēku daudzie tūkstoši.
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
